Dzeja, mīlestība, skaistums. Trīs vārdi, kas noteikti pieder kopā. Un, ja pievieno vēl trubadūru, romantika ir garantēta. Tikai šo trubadūru katrs redz nedaudz citādāk.
· Dažu filmu dēļ, kuru darbība norisinājās septiņpadsmitajā gadsimtā, mums parasti ir ļoti izkropļots priekšstats par viņu.
· Vīrietis, tērpts krāsainā, plīvojošā kostīmā, ar lautu pār plecu un sapņainu skatienu klīst pa pilsētām, lai iepriecinātu (ne tikai ar dziesmām un mūziku) skaistas dāmas.
· Un, protams, bez graša kabatā.
Tas gan ir maldi. Vienīgais, kas šim priekšstatam ir kopīgs ar realitāti, ir tas,
ka trubadūram bija jāprot
skaisti dziedāt
, labi spēlēt
, būt labam dzejniekam
, mīlēt sievietes un dzīvi.
Dziedošais hercogs
Par minētā mākslinieka nabadzību pārsvarā pat nevarēja runāt. Šo apgalvojumu apliecina fakts, ka pirmais vārdā pazīstamais trubadūrs ir hercogs, grāfs Vilhelms IX Akvitāniešu. Un, kā redzams no viņa tituliem, par nabagu noteikti nebija runa. Bet patiesība ir tāda, ka viņš noteikti bija sieviešu mīlētājs. Bet, visticamāk, drīzāk svešajām.
1. Viņš aizraidīja savu pirmo, likumīgo sievu.
2. Otrā, viņa neticības dēļ, aizbēga uz klostera sienām.
Tomēr viņa dzejai, no kuras ir saglabājušies vienpadsmit dzejoļu krājumi, noteikti ir kaut kas īpašs.
· Dažiem dzejoļiem piemīt drosmīga, erotiska noskaņa.
· Manuprāt, tie ir burtiski mūžīgi.
· Žēl, ka šodien tos vairs, šķiet, nelasa.
Tie noteikti neizskatās tā, it kā būtu tapuši 12. gadsimta mijā.
Māksla mākslā
Trubadūra tēls kā romantisks varonis bija ļoti pateicīgs motīvs daudzos mākslas darbos. Katrs noteikti atceras operu ar tādu pašu nosaukumu, ko komponēja Džuzepe Verdi. Četru cēlienu operas darbība norisinās Spānijā, 15. gadsimtā.
Un, iespējams, varētu teikt, ka tā ir viens no visvairāk apspriestajiem šī žanra darbiem. Dažkārt, kā stāsta, pat paši izpildītāji jautā, par ko īsti tur ir runa.